Linda un Oskars bija veiksmīgi uzņēmēji, kuriem no malas varēja piedēvēt tipisku turīgu cilvēku dzīvi, taču aiz šī spožā tēla slēpās dziļa emocionāla tukšuma sajūta.
Viņi bija finansiāli nodrošināti un varēja atļauties nolīgt auklīti savam bērnam. Tas bija nepieciešams, jo abi bija aizņemti ar darbiem un nevarēja pastāvīgi būt kopā ar mazuli. Turklāt viņu vecāki dzīvoja citā pilsētā, tāpēc palīdzību no viņiem nevarēja sagaidīt.
Lai gan Lindu un Oskaru nevarēja uzskatīt par sliktiem vecākiem, auklītes nolīgšana bija vairāk nepieciešamība, nevis apzināta izvēle.
Sākumā Oskars iebilda pret šo ideju, baidoties, ka svešs cilvēks varētu nozagt kaut ko vērtīgu. Tomēr Linda spēja viņu pārliecināt uzticēties auklītei, kuru abi bija rūpīgi izvēlējušies.
Viktorija, būdama jaunāka par Lindu un Oskaru, šķita ideāla kandidāte aukles darbam. Viņa izmantoja mūsdienīgas audzināšanas metodes un bija guvusi izcilas atsauksmes no iepriekšējiem darba devējiem.
Turklāt Lindu piesaistīja Viktorijas sirsnīgais smaids, laipnība un īpaši veids, kā viņa runāja par bērniem. Tāpēc viņi nolēma uzaicināt Viktoriju uz interviju un galu galā nolīgt viņu par auklīti.
Viktorija trīs reizes nedēļā pieskatīja Lindas un Oskara dēlu Jāni, bet pārējā laikā vecāki paši dalīja pienākumus un veltīja laiku bērnam.
Laikam ejot, viņi bija pieraduši viens pie otra, un Viktorija bija kļuvusi teju par ģimenes locekli. Linda vairs nespēja iedomāties, kā viņi spēs atvadīties no Viktorijas, kad pienāks brīdis sūtīt Jānīti uz bērnudārzu.
Laima Vaikule atzīst, ka viņai ir īpašas jūtas pret kādu latviešu aktieri
Kādu rītu, pēc sirsnīgas sarunas ar Viktoriju un vīra skūpsta, Linda steidzās uz darbu, bet steigā mājās aizmirsа savu datorsomu.
Linda nolēma atgriezties mājās pēc savas datorsomas, taču, tuvojoties durvīm, izdzirdēja smieklus, kas viņai šķita neparasti.
Stāsta turpinājumu lasiet nākošajā lapā
